Suecas kanāls
| Suecas kanāls | |
|---|---|
 |
|
| Būvniecības sākums | 1859. gada aprīlis |
| Pabeigšanas datums | 1869. gada novembris |
| Sākuma punkts | Sarkanā jūra |
| Beigu punkts | Vidusjūra |
| Slūžas | 0 |
| Garums | 163,5 km |
| Statuss | Atvērts |
| Navigācijas iestāde | Suecas kanāla pārvalde |
Suecas kanāls (قناة السويس - Qanāt al-Suways; angl. Suez Canal, vāc. Sueskanal, kr. Суэцкий канал) ir 163,5 km garš mākslīgi izbūvēts ūdensceļš, kas Ēģiptes teeritorijā savieno Sarkano jūru (Suecu - al-Suways) un Vidusjūru (Portsaida - Būr Sa'īd). Lietojams kuģošanai, kuģiem kuru iegrime nepārsniedz 16,1 m. Kanāla darbību pārrauga īpaša Suecas kanāla pārvalde (Suez Canal Authority, SCA).
Būtībā tas nav viens nepārtraukts kanāls, bet gan vairāki, kas savieno savā starpā virkni dabīgu un mākslīgu ezeru, veidojot vienotu transporta artēriju, kurā ietilpst arī 5 mazākas ostas: Adabija, Porttavfika, Atka, Suhna un Zeitija. Cauri Suecas kanālu pārvadā apmēram 15% visas pasaules kravu un 20% pasaules naftas pārvadājumu.
Projekta autori ir franču būvinženieris Ferdinands vikonts de Leseps (Ferdinad Marie vicomte de Lesseps) un austriešu inženieris Aloizs Negrelli (Alois Negrelli).
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Kanāla tapšana
Ideja par šāda kanāla izveidi, kuģošanas nodrošināšanai, ir visai sena. Zināms, ka XII dinastijas faraona Senuserta III (1878.-1839. g.p.m.ē.) laikā tika izrakts kanāls, kas savienoja Nīlu ar Sarkano jūru. Šo kanālu atjaunoja un paplašināja Persijas impērijas valdnieka Dārija I (521.-465. g.p.m.ē.) laikā. Bez pienācīgas uzraudzības kanāls ar laiku aizsērēja. XVIII gs. beigās pēc Napoleona I rīkojuma franču inženieri pētīja jautājumu par kanāla rakšanu caur Suecas zemes šaurumu, taču projekts tika apturēts, jo aprēķinu neprecizitātes dēļ radās pārliecība, ka ūdens līmenis Sarkanajā jūrā ir augstāks, nekā Vidusjūrā, un šāda kanāla būve varētu izraisīt nopietnu ekoloģisku katastrofu.
1854. gada novembrī Ēģiptes vicekaralis (Ēģipte de iure bija Osmaņu impērijas province ar plašu autonomiju) Muhameds Saīds pašā (1822.-1863., محمد سعيد باش), lai veicinātu valsts ekonomisko uzplaukumu, atdzīvināja ideju par kanālu, un piešķīra de Lesepa nodibinātajai būvkompānijai koncesiju uz 99 gadiem kanāla būvei un izmantošanai (lai tā atpelnītu ieguldītos līdzekļus). Būvdarbi tika uzsākti 1859. gadā.
Rakšanas darbus veica no visas Ēģiptes ar varu uz būvi sadzītie fellahi. Desmit gadu laikā tika izrakts aptuveni 74 000 000 m3 grunts, aptuveni 120 000 strādnieku mira negadījumos, no slimībām, nepietiekamas pārtikas un necilvēcīgajiem dzīves apstākļiem. 1863. gadā Ēģiptes valdība atteicās turpināt ar varu likt saviem pavalstniekiem strādāt būvē bez maksas, un ieteica būvkompānijai turpmākajā darbā izmantot algotu darbaspēku. Iejaucās Francijas valdība, kas ar bruņotas intervences draudiem piespieda Ēģipti samaksāt par būves dīkstāvi un morālajiem zaudējumiem tik milzīgu kompensāciju, ka Ēģiptes valsts kase nonāca pilnīgā ekonomiskā atkarībā no Rietumu kreditoriem.
1869. gada 17. novembrī svinīgi tika atklāta kuģu satiksme jaunajā Suecas kanālā. Tas bija pasaules mēroga notikums, uz kuru ieradās prominences no visas pasaules (pat ar politiku nesaistītas personas, piemēram, Henriks Juhans Ibsens ieradās no Vācijas, lai vērotu kanāla atklāšanu klātienē). Ēģiptes valdība, sakarā ar kanāla atklāšanas svinībām un ar šo notikumu saskaņoto Kairas operteātra atklāšanu, pasūtīja itāļu komponistam Džuzepem Verdi pat īpašu operu. (Par tās sižeta izcelsmi vēl šodien nav vienota uzskata; visizplatītākā ir versija, ka sižetu radījis franču eģiptologs Ogists Mariets, atšifrējot senā papirusā saglabātu leģendu. Stāstu literāri apstrādājis franču rakstnieks Kamils di Lokls, bet operas itāļu libreta autors ir Antonio Gislanconi.) Pirmizrāde notika 1871. gada 24. decembrī Kairā. Dažus mēnešus vēlāk autora vadībā “Aīdas” Eiropas pirmizrāde notika Milānas operteātrī “La Scala”.
Pēc Suecas kanāla pabeigšanas Ēģipte kļuva par nozīmīgu pasaules pārvadājumu centru, taču jau 1875. gadā Lielbritānijas impērija, piedraudot ar ieroču pielietošanu, piespieda Ēģiptes vicekarali Ismailu pašā (1830.-1895.) par simbolisku summu (daļu valsts ārējā parāda) atteikties no Ēģiptei piederošajām kanāla akcijām par labu Lielbritānijai. Ēģiptes centieni uzsākt sarunas par netaisnīgu tās teritorijas izmantošanu 1882. gadā izraisīja Lielbritānija ultimātu Ēģiptē mainīt valdību, iebrukumu un tās īslaicīgu okupāciju. Kopš šī laika Ēģiptes teritorijā esošais kanāls piederēja ārzemju investoriem, un ienākumus deva tikai tiem (Rietumu investori Osmaņu impērijā bija atbrīvoti no visiem nodokļiem).
[izmainīt šo sadaļu] Kanāls kā strīdus faktors ģeopolitikā
1956. gada 26. jūlijā Ēģiptes prezidents Nasers (جمال عبد الناص) paziņoja, ka visām koncesijām termiņi sen pagājuši, bet XIX gs. lielvalstu „lielgabalu politikas“ rezultāti nav leģitīmi, un pasludināja Suecas kanālu par Ēģiptes valsts īpašumu un suverēno teritoriju. Pēc neveiksmīgām Rietumu lielvalstu sarunām ar Ēģiptes valdību par „Britu Austrumindijas kompānijas vēsturisko akcionāru tiesībām“, 29. oktobrī Izraēlas karaspēks iebruka Ēģiptes teritorijā Sinaja pussalā, bet 31. Oktobrī Lielbritānijas un Francijas armijas (piedaloties arī atsevišķām ASV īpašo uzdevumu vienībām) uzbruka Ēģiptei kanāla zonā. Karadarbības gaitā kanāls tika daļēji sagrauts un aizsprostots ar kuģu vrakiem, un tika atvērts kuģošanai tikai 1957. gada aprīlī. Kanāla zonu pasludinātu par neitrālu teritoriju turpmāk kontrolēja ANO miera uzturēšanas spēki (UNEF). Sīkāk skat. Suecas krīze
Kanāls tika slēgts kuģošanai 1967. gadā, t.s. Sešu dienu kara laikā, kad Izraēla uzbruka Ēģiptei un sagrāba visu kanāla labo krastu.
Nākošo reizi kanāls tika slēgts 1973. gadā, t.s. Jom-Kipur karā, kad Izraēlas armija ne tikai sagrāba visu Sinaja pussalu, bet pat šķērsoja kanālu. Kanāls tika atmīnēts un atklāts kuģošanai tikai 1975. gada 5. jūnijā.
[izmainīt šo sadaļu] Vide
Kanāla zona ir interesanta no bioloģijas viedokļa kā unikāls putnu migrāciju krustpunkts un daudzu putnu sugu mājvieta. Piemēram, lielākā skaitā tur novērota baltacu kaija (Larus leucophthalmus), kas ir Sarkanās jūras endēms. Šīs kaijas ligzdo kolonijās piekrastes salās Suecas kanālā (2.500 pāru).
[izmainīt šo sadaļu] Literatūra
- Britannica. "Suez Canal", in: The new encyclopaedia Britannica, 15th ed., 28, Chicago, Ill. ; London : Encyclopaedia Britannica, 2007. ISBN 1-59339-292-3
- Galil, B.S. and Zenetos, A. "A sea change: exotics in the eastern Mediterranean Sea", in: Leppäkoski, E., Gollasch, S. and Olenin, S. (eds), Invasive aquatic species of Europe : distribution, impacts, and management, Dordrecht ; Boston: Kluwer Academic, 2002. ISBN 1-4020-0837-6 , p. 325–336
- Garrison, Ervan G. A history of engineering and technology : artful methods, 2nd ed., Boca Raton, Fla. ; London : CRC Press, 1999. ISBN 0-8493-9810-X
- Sanford, Eva Matthews. The Mediterranean world in ancient times, Ronald series in history, New York : The Ronald Press Company, 1938
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
- Ēģipte – informācija par valsti
- Džuzepes Verdi opera „Aīda“.
- Darius the Great's Suez Inscriptions
- Constantinople Convention of the Suez Canal, 1888
- Encyclopedia of the Orient: Suez Canal
- Parting the Desert by Zachary Karabell
- Entrance of the Suez Canal - 1882
- Plan of the Suez Canal - 1882
- Suez Canal Container Terminal at Port Said
- Opening of the Suez Canal, 1869
- Bibliography on Water Resources and International Law - Peace Palace Library
